1974. gads līdz 1984. gads – valstī iestājusies „attīstīta sociālisma” fāze, kas ieguvusi arī iekārtas stagnācijas formulējumu. Partijas ģenerālsekretāram Brežņevam katru gadu jauns medālis pie krūts, bet ļaudīm šķiet – nekas nekad nemainīsies!

 Ciemā turpinās sovhoza „Dricēni” jaunā centra izveide – top jauna ciema padomes ēka, bērnudārzs, ēdnīca, 12 Līvānu tipa dzīvojamās mājas. Tomēr sovhozā hroniski trūkst darba roku, skolas absolventiem nav labais tonis izvēlēties lauksaimnieciskas profesijas.
 1974.gadā padomju iestādes izdomā Pilcenes baznīcu pārvest uz Brīvdabas muzeju. Vācijā dzīvojošais Vl.Lōcis sarīko traci, un baznīca paliek uz vietas. Pilcenes 8-gadīgo skolu gan izdodas slēgt...

 Skolu absolvē 21. līdz 30. izlaiduma 232 absolventi. Skolu vada direktori Donāts Kivko, Stefānija Sperga. Skolā parādās daudz jaunu tehnisko līdzekļu – kinoaparatūra, televizori, diaprojektori, atskaņotāji, klavieres. 1978.gadā norit kapitālais remonts – skola tiek pie jauna jumta, tiek nokrāsota fasāde, izremontēti sanitārie mezgli un centrālapkure. Visu nepieciešamo skolas kopgaldam skolēni izaudzē paši, kūtī rukšķ pat 2 sivēni pusdienu otrajam ēdienam....

 Mūsu akcijā “ Dricānu vidusskolas atmiņu stāsti ” ir iesaistījušās divas šī perioda absolventes: 24.izlaiduma absolvente Marija Kupruka (ex.Susekle) un 27.izlaiduma absolvente Velta Runča (ex.Baltais). Kuprukas kundze, veidojot atmiņu stāstu, pat sazinājusies un aptaujājusi savus klasesbiedrus, tādējādi krāšņi bagātinot Dricānu vidusskolas atmiņu kamolu.

 “Mēs, divdesmit divi Dricēnu vidusskolas 24. izlaiduma absolventi, mācījāmies ,,dižajos” PSRS laikos. Valsts un skolotāji mūs sargāja no ,,sliktās Rietumu ietekmes” un baidīja ar kapitālismu. Mēs cēlām sociālismu un sapņojām par komunismu. Dzīvojām piecgadēs, desmitgadēs, no PSKP kongresa līdz kongresam, no LOSR gadadienas līdz gadadienai. Labāk, vairāk, ,,Vienmēr gatavs!”
 Neskatoties ne uz ko, mēs pratām priecāties, mācīties, strādāt, mīlēt, draudzēties un dulloties uz nebēdu. Tieši tāpat, kā to dara skolēni tagad!
 Iespējams, ka šīs mūsu atmiņas nevienam neliksies īpašas un interesantas, izņemot mūs pašus.” – Tā, atceroties savus skolas gadus, atmiņu stāstu sāk Marija Kupruka.
 “Vidusskolā klasē mēs bijām 17 meitenes un 5 zēni. Puiši mums bija tādi mierīgi, prātīgi, bet mēs, meitenes, kā “uz augšu pasistas”. Nē, ne jau visas! Bija arī mierīgas un klusas. Vidusskolas klasēs mēs bijām tik saliedēti, ka varējām kalnus gāzt. Mēs dzīvojām ar devīzi ,,Viens par visiem, visi par vienu!” Mums vienmēr bija jābūt labākajiem, pirmajiem gan labajos darbos, gan dullībās. Mūžīgi sacentāmies ar klasi, kas bija par gadu vecāka. Ar šodienas acīm raugoties, ,,vainīgi” bija vecākās klases puiši, kas mums patika. Bija vēl viens iemesls, bet par to šoreiz –nē.
 Uz skolu mums bija jāiet skolas formās. Tumši zils sarafāns, jaciņa, svītraina blūze. Pamatskolā skolas formas neatņemama sastāvdaļa –pionieru kaklauts. Ierasties skolā bez kaklauta nedrīkstēja. Skolotāji stingri sekoja, lai katru dienu būtu skolas forma un kaklauts. Daudzi lielāko klašu zēni kaklautu nēsāja kabatā un tikai pēc skolotāja pieprasījuma izņēma no kabatas un uzsēja, lai pie pirmās izdevības noņemtu. Varbūt arī labi, ka bija skolas forma, jo toreiz nopirkt kaut ko bija grūti, arī naudas nebija tik daudz, lai pucētos. Lai kaut kā atšķirtos viena no otras, formas tika pāršūtas, iešūtas, īsinātas, atsvaidzinātas ar baltu apkaklīti vai aprocītēm. Kad mācījāmies vidusskolā, formas jau nebija jānēsā. Modē toreiz nāca pusgarie svārki un kleitas. Mēs ar Anitu Eriņu nolēmām, ka 1.septembrim šūsim pusgaros svārkus. Toreiz vēl neviens skolā pusgaros svārkos nestaigāja. Mēs atnācām. Kad mūs ieraudzīja skolotājs Līpenīts, sašutis teica: ,,Tādas skaistas meitenes, skaistas kājas, staigā kā divas vecas vecenes!” Vai mēs par to saskumām? Protams, nē! Mēs tikai ķiķinājām un bijām lepnas, ka varam atļauties būt ,,modernas”.
 Kosmētika un rotaslietas bija tabu, bet mēs vienalga pucējāmies. Neatceros, kurā klasē, bet mums visām bija ķēdītes, jo lielāka, jo stilīgāk. Skolotāji, protams, aizrādīja, mēs noņēmām, lai pēc laika atkal uzliktu. Ar matu sakārtojumu arī nebija vienkārši. Matiem bija jābūt īsi nogrieztiem vai sapītiem bizēs. Tos nedrīkstēja siet astē vai izlaist. Stingrākie skolotāji pat lika sakārtot matus uzreiz pirms stundas un uzsāka audzināšanas kampaņu.
 Jaunajai paaudzei būs grūti saprast, bet starpbrīžos mums bija jāstaigā aplī pa zāli pāros vai trijatā. Ar grāmatām rokās, kaut ko atkārtojot, apļojām pa zāli. Vairāk jau pļāpājām, vai mūs kāds mēģināja grūstīt, palikt kāju priekšā. Dežurējošais skolotājs stāvēja zāles malā un tūlīt aizrādīja. Uz skatuves stāvēja salikti krēsli, tur vecāko klašu puiši parasti sēdēja. Dežuranta pienākums bija panākt, lai visi staigātu. Puiši neklausīja, ķircinājās, bieži vien tā izrādot simpātijas. Katru rītu, pirms stundām, bija skolas dežūrklases un klašu dežurantu kopējā līnija. Līnijā dežurējošā klase atskaitījās par iepriekšējās dienas pārkāpumiem. Parasti pārkāpumi bija vieni un tie paši - neklausa, nestaigā utt. Pirmdienu rītos bija skolas kopējā līnija.
 Par mājas darbu nepildīšanu, negatavošanos stundām, dauzīšanos reizēm lika stāvēt pie skolotāju istabas durvīm ar grāmatu rokās. Meitenes, kas tur bija stāvējušas, atzinās, ka esot bijis liels kauns. Zēniem gan bija vienalga!
 Padomju laikos darbs bija visa pamats. Arī mums, skolēniem, nācās daudz strādāt. Mēs mazgājām savas klases telpas, slaucījām putekļus no palodzēm un mēbelēm, iznesām miskasti, vārdu sakot, pēc stundām sakopām klasi nākošajai mācību dienai, strādājām virtuvē, klājām un novācām galdus, mizojām kartupeļus. Katru rudeni strādājām sovhozā (padomju saimniecībā) visu septembra mēnesi, reizēm arī oktobra sākumā. Mums bija jāplūc lini un jāsien kūļos, arī te mums vajadzēja pārspēt ,,sāncenšus”. Ar vecākās klases skolēniem cīnījāmies par skolas kapļiem, kuriem būs asāks, labāks. Reizēm cīņa par kapļiem izvērtās dramatiski. Vasaras darbā sovhozs mūs centralizēti ēdināja. Pusdienas mums veda alumīnija katlos-termosos, tādos kā armijā - lauku virtuvē. Parasti metāla traukos mums bija zupa, otrais ēdiens, kompots un bulciņa. Zupa mums garšoja reti, tāpēc bieži vien izlējām grāvī, bet, ja garšoja, ēdot stāvējām rindā pēc otrā.
 Par darbu sovhozs mums piešķīra autobusu ekskursijām. Tad mēs katru gadu braucām ekskursijās ,,Zelta rudens” vai ,,Pretī pavasarim”. Paldies skolotājai Ārmanei un skolotājam Spergam! Pabijām Baltkrievijā - Hatiņā, Brestā; Puškina kalnos. Laikam 8.klasē mēs braucām divu dienu ekskursijā pa Zemgali. Daina Lamba sarunāja nakšņošanas vietu pie radiem, šķūnī uz siena. Gāja jautri! Rītā, kad piecēlāmies, bet varbūt arī īsti nebijām gulējuši, viena meitene atklāja, ka viņai pazudusi kaprona puszeķe. Par to uzzināja skolotājs! Šausmas, kaprona zeķe sienā! Ja govs apēdīs, būs beigta! Skolotājs mums lika pārmeklēt sienu un atrast. Vandījāmies pa sienu ilgi, neatradām. Pabrīdinājām saimnieku par kaprona zeķi sienā, pateicāmies par naktsmītni un devāmies tālāk.
 Skolā mūs audzināja par īstiem padomju cilvēkiem. Ļeņinisma ideoloģija bija neatņemama sastāvdaļa. Lai efektīvāk īstenotu ideoloģisko darbu skolās, bija organizācijas - oktobrēni, pionieri, komjaunieši. Iestāties šajās organizācijās bija liels gods. Skolotāji regulāri mūs baidīja: ,,Ja tu slikti mācīsies, oktobrēnos netiksi!” ,,Ja slikti uzvedīsies, tad...” Visiem jau gribējās tikt uzņemtiem, tāpēc nācās vien pacensties. Negribējās būt par balto zvirbuli. Iestājoties šajās organizācijās, gandrīz katrs tika pie kāda sabiedriskā pienākuma.
 Bija pulciņu vadītāji, vietnieki, sekretāri, atbildīgie par mācībām, sabiedrisko darbu, kultūru, sportu, puķēm, kas auga klasē utt. Visamizantākais pienākums bija sanitāriem jeb atbildīgajiem par veselības jomu. Viņiem vajadzēja pārbaudīt ausu, kakla, kāju, roku, nagu tīrību, meklēt utis (kopā ar skolotāju). Nekad, nekad neaizmirsīšu, kā viena nejauka skolotāja pārbaudīja utis. Izvilka meitenei no matiem uti, nolika uz sola un ar pildspalvu nospieda. Protams, sekoja kaunināšana. Tur taču no kauna varēja nomirt, bet nenomira! Redziet, cik stiprs (lasi ,,pazemots”) bija padomju cilvēks! Pēc sanitāra pieprasījuma mums nācās noģērbt zeķes un rādīt kāju un zeķu tīrību. Ja kāds nebija kājas nomazgājis, to kaunināja visas klases priekšā.
  Leons Bokta ar sāpi atceras kādu incidentu ar skolotāju. Viņa tēvs tajos laikos tika uzskatīts par dzimtenes nodevēju, notiesāts uz 25 gadiem un izsūtīts uz Sibīriju. Pēc Staļina nāves tēvu atbrīvoja. Skolā Leonam par to nācās ciest. Reiz viņš nejauši nolauza pakaramo. Par to viņu ņēmās strostēt, piesaucot tēvu, - ,,ābols no ābeles tālu nekrīt”. Leons sadusmojās un sāka izrunāties. Par to viņu izsauca uz pedagoģiskās padomes sēdi un lēma par izslēgšanu no skolas. Paldies Dievam, neviens skolotājs nenobalsoja par izslēgšanu, izņemot to vienu - ierosinātāju. Protams, uzvedība tika samazināta uz neapmierinošu.
 Reizi nedēļā, parasti otrdienās, mums bija politinformācija. Katram bija jāsagatavo kāds aktuāls jautājums un jāpastāsta klasei.
Vēl mums patriotiskajā audzināšanā bija tāds obligāts pasākums - ierindas skate, par godu Armijas dienai. Visai klasei kā karavīriem bija jāiemācās skaisti soļot, izpildīt komandas un soļojot dziedāt. Bija jābūt vienādai formai. Ko mēs dziedājām? ,, Уходили комсомольцы на гражданскую войну .” Viens, divi, viens, divi, soļot maršs! Kas tur soļo? Kas tur dzied? Pionieri iet! Vidusskolā, 9. klasē, mēs izcīnījām godalgoto 1. vietu ierindas skatē. Kā pluss tika atzīmēts tas, ka visām meitenēm bija vienādas baltas kurpes, kas saglabājušās no 8.klases izlaiduma. Anita Eriņa atceras, ka mēs vienu gadu sadumpojāmies un atteicāmies piedalīties skatē. Argumentus savai rīcībai neatceramies!
 Skaists bija laiks, kad mēs gatavojāmies Žetonu vakaram un Andra Eriņa vadībā iestudējām G.Priedes lugu ,,Normunda meitene.’’ Pēc tam ar šo lugu uzstājāmies Nagļu kultūras namā un KN pašdarbības kolektīvu dramatiskajā skatē.
 Varbūt reizi mēnesī vai ceturksnī mums skolā notika ,,Uguntiņas”. Bija priekšnesumi un pēc tam dejas. 10.klases rudenī direktors D.Kivko lielas autoavārijas dēļ, kurā bija gājuši bojā skolēni, braucot no balles, dejas aizliedza. Ak, tā!? Anitas Eriņas brālis Andris toreiz strādāja kultūras namā par mākslinieciskās daļas vadītāju. Mēs ātri visu noorganizējām, un visas vidusskolas klases devāmies uz kultūras namu. Protams, gāja tikai drosmīgākie. Tur mums bija sava ,,Uguntiņa’’. Priecājāmies un dejojām. Pēkšņi mūzika pārtrūka. Uz skatuves stāvēja direktora vietniece V. Mežule ar dusmās gailējošām acīm. Anita smejas, ja tagad tās acis redzētu sapnī, gultā būtu sēdus. Uguntiņa tika ,,nežēlīgi ” pārtraukta, un sekoja soda sankcijas. Visiem dejotājiem tika rājieni, un pat skolas komjaunatnes pirmorganizācijas sekretārei A.Augstkalnei no mūsu klases uzvedība tika samazināta uz ,, apmierinošu”. Arī otrajai klases teicamniecei Anitai Eriņai uzvedība tika samazināta. Nebijis gadījums!
 Kā mēs svinējām pēdējo zvanu? Pēc svinīgās daļas mēs nolēmām doties uz Krācīti. Tā mums, dricēniešiem, bija kā svētvieta. Tur mēs reizēm mukām no stundām, tur svinējām svētkus, tur lasījām zilās vizbules un kopām mežu, ierīkojām soliņus, laipas un ugunskura vietas. Audzinātāja V.Ārmane nojauta , ka mēs kaut ko plānojam. Visādi centās mūs atrunāt. Kas viņu klausīs? Problēma bija tāda, ka mums klasē mācījās audzinātājas meita. Mēs taču nevaram viņu neņemt. Sarunājām, ka Aivars Zeņka piebrauks ar motociklu pie mājas un ,,izzags” Ainu Ārmani. Tā arī notika. Svētki varēja sākties! Kad bijām kādu laiku tusējuši, pēkšņi atskanēja kliedziens:, ,Audzinātāja!’’ Mums bija paņemts līdzi vīns un našķi. Ārprāts! Audzinātāja ieraudzīja vīna pudeli: ,,Tūlīt atdodiet!” Aivars, kuram pudele bija rokās, to ar slaidu rokas atvēzienu ielidināja Krācītē. Pierādījumu nav! Nu, tad gāja vaļā! Rezultātā mūsu ballīte tika slēgta. Sodu mums nebija, tikai lekcija par nelaimes gadījumiem dzērumā un nepiedienīgu uzvedību.
 Svētkus svinēt mums patika! Jauno gadu svinējām pie Anitas Eriņas, Līgosvētkus - pie Silvijas Laizānes, pēdējo skolas dienu - pie Sološnieku ezera, jo tur dzīvoja mūsu klasesbiedrene Terēze Kalvāne. Ugunskurs, ģitāra, dziesmas...
 Mūsu klasē bērni bija arī no pagasta (tajā laikā-ciema padomes) attālākajiem nostūriem, pat no kaimiņu ciema padomes, tāpēc nācās dzīvot internātā. Sešas klases meitenes dzīvoja skolas internātā. Piecas no tām bija tā sadraudzējušās, ka sauca sevi par ,,piecīšiem”. Internāts atradās pavisam tuvu skolai - no kalniņa lejiņā, pēc tam atkal kalniņā, tā sauktajā Ezeriņa mājā. Piecītēm ar palielām ragavām dežūras dienās bija jāved produkti no skolas ēdnīcas uz internātu. Bija ziema, slidens. Meitenes nolēma braukt no kalna ragavās, kurās bija produkti. Nu, protams, ragavas viņas nenovaldīja. Tās ietriecās krūmos. Visi produkti izbira. Visvairāk cieta olas, tās sasistas gulēja sniegā. Meitenes sasistās olas sagrāba ar saujām un salika bļodā, izlasīja žagariņus un citus kukuržņus. Vakarā no tām olām saimniece pagatavoja olu kulteni. Bērni ēda ar gardu muti, neko nenojaušot, bet piecītes vemstījās un palika bez vakariņām. Meitenes atceras, ka reizēm internātā ūdens bija tā sasalis, ka nebija, kur nomazgāties un padzert tēju. Vienalga internātā pavadītos gadus viņas atceras ar lielu prieku un sirds siltumu.
 Mēs bijām sportiska klase. Piedalījāmies visās iespējamajās sacensībās. Skrējām krosu - gan īsās, gan garās distances, spēlējām basketbolu un volejbolu, slēpojām, nodarbojāmies ar vieglatlētiku. Mums visiem bija iegūtas GDA sudraba vai zelta nozīmītes. Galvenais mērķis starpskolu mačos bija uzvarēt Viļānu vidusskolu, kura skaitījās spēcīgākā Rēzeknes rajonā. Ja ne sporta, tad mācību olimpiādēs mēs arī vinnējām, daudzas mūsu klases meitenes pabija republikas mācību olimpiādēs.
Tāpat mums patika dažādas spēles: kariņš, paslēpes, klasītes, ,,Strautiņš”, ,,Kalimbamba...” un citas. Puišiem, tāpat kā visos laikos, patika kaut ko spridzināt. Leons Bokta atceras vienu jautru gadījumu. Leona vecākais brālis strādāja par elektriķi. Nezinu, vai viņam brālis iedeva elektriskās patronas, vai viņš pats paņēma, bet pie patronām tika. Kopā ar draugiem sakūruši pie skolas šķūņa ugunskuru, iemetuši patronas, paši pabēguši malā un gaidījuši, kad sprāgs. Skolotājs J.Šķesters ieraudzījis, ka kaut kas deg un skrējis dzēst. Leons kliedzis un rādījis ar rokām, lai viņš netuvojas ugunskuram. Kad skolotājs bijis pavisam tuvu pie ugunskura, patronas sākušas sprāgt. Skolotājs nokritis uz vēdera, piespiedies pie zemes un gaidījis, kad tā šaudīšanās beigsies. Pēc tam noķēris Leonu un aiz skausta aizvilcis pie direktora. Direktors D.Kivko mums bija zolīds, nosvērts, mierīgs cilvēks, bet šoreiz viņa pacietības mērs bija pilns. Leons dabūjis pēc pilnas programmas.
Atmiņu ir tik daudz, ka varētu stāstīt un stāstīt, bet šoreiz lai pietiek!
 Ir pagājis 41 gads, kopš mēs pabeidzām skolu. Visi mēs esam realizējušies, atraduši savu vietu dzīvē. No šīs draiskulīgās, atraktīvās un saliedētās klases nāk 4 mediķi, 5 pedagogi, inženieri un ekonomisti un vienkārši labi cilvēki, sava darba darītāji. Zīmīgi, ka vienu brīdi mums klasē bija 3 pagasta veči (Boleslavs Kindzulis, Biruta Ieviņa un Marita Stepanova)!!!
Visu gadu garumā mēs neesam zaudējuši saikni cits ar citu. Esam kļuvuši kā radinieki. Vēl aizvien mūs visus vieno klases himna (Viktors Kalniņš ,,Vienprātība”), kuru dziedam vienmēr, kad tiekamies. Tā sasilda mūsu sirdis un ļauj kaut uz brīdi atgriezties bērnībā un jaunībā.

Tas notika sen, ļoti sen,
bet šo stāstu es glabāju vēl.
Tas stāsts tā kā upe vēl dūc,
tā kā mūžīgi uguņi rūc...

(Viktora Kalniņa vārdi un mūzika)

P.S. Paldies Dricāniem, paldies Dricānu vidusskolas skolotājiem!”

Atmiņu stāstus pierakstīja Marija Kupruka (ex. Susekle)

 Atceroties savus skolas laikus, Velta Runča saka: “Mēs bijām tie, kas Dricānu vidusskolas telpas piepildījām ar savām čalām laika posmā no 1971. līdz 1982.gadam.
 Dricānu vidusskola mums bija ne tikai vieta, kur mēs guvām zināšanas, bet arī mūsu otrās mājas, vieta, kur mēs apguvām dažādas dzīves prasmes: sapratām, ko nozīmē draudzība, nodevība, izpalīdzība, mīlestība, strīdi, kopīgi izplānotas blēņas, kopīga piedalīšanās talkās un ražas novākšanas darbi.
 Un ne jau ar zināšanu iegūšanu mums skola ir visvairāk palikusi atmiņā, bet tieši ar pastrādātajiem nedarbiņiem, kuri tad, raugoties bērna acīm, šķita smieklīgi, interesanti un varonīgi. Visu šo gadu laikā nav aizmirsušās klases kopīgas bēgšanas no stundām, kad mācīšanos nomainījām ar ziedošo vizbulīšu un ievu apskati Krācītes krastos, nav aizmirsusies kāda grādīgāka dzēriena slēpšana klases sienas skapjos un arī kopīga izgaršošana, nav aizmirsusies dvēseļu garu piesaukšana ar šķīvja palīdzību fizkultūras stundas laikā, kad skolotājs bija uzticējis patstāvīgo darbu. Palicis atmiņā arī tas, kā klases žurnālā paši sev likām atzīmes dažos mācību priekšmetos, jo skolotājs mums pārāk uzticējās.
 No atmiņas nav izzudusi arī rudens aina - linu plūkšanas laiks sovhoza tīrumos, jo nereti uz šī linu lauka bija sastopams vienīgi izmisis skolotājs, kurš nemitīgi mēģināja mūs sasaukt, jo mēs klusi un neredzami gulējām tīruma malās esošajos grāvjos. Skolotājs cerēja atgriezt mūs pie darba, saucot apzinīgāko skolēnu vārdus. Izvēlētā taktika bija pareiza, vienīgi mēs bijām pārāk vienoti. Tāpat nav aizmirsušies tusiņi, kas notika bez skolotāju ziņas un tika organizēti pie kāda mājās vai vienkārši pie dabas krūts. Neaizmirstami paliks skolā organizētie pasākumi – sadraudzības vakari, Žetonu vakari un izlaidumi, kā arī Jaungada pasākumi, kad saņēmām saldumu paciņas no Salaveča, kuras tajos laikos tika ļoti gaidītas.
 Vēlāk, nu jau raugoties pieauguša cilvēka acīm, mēs kļuvām pateicīgi un lepni, ka mācījāmies tieši Dricānu vidusskolā, jo mums bija tādi izcili pedagogi kā slavenais Dricānu Maestro Antons Matvejāns, Modests un Margarita Līpenīši, Zinaīda Kivko, Valentīna Ārmane, Valentīna un Valērijs Aņisimovi - skolotāji, kas no sirds centās izskaidrot apgūstamo mācību vielu un stingri pieprasīja zināšanas no mūsu puses, kā arī mēģināja mūsos ieaudzināt labestību, un tas viņiem arī izdevās. Lai arī mēs bieži darījām palaidnības, tomēr, laikam ejot un kļūstot vecākiem, mēs nezaudējām pašu galveno īpašību – cilvēciskumu. Paldies visam tā laika skolotāju kolektīvam un no sirds atvainojamies par sagādātajām galvas sāpēm. Mums bija draudzīga klase, un līdz pat šim brīdim gribas satikt savus klasesbiedrus. Mēs nekad nepaejam viens otram garām, mēs neesam vienaldzīgi par pārējo likteni, mēs jūtam līdzi ikvienam, ja zinām, ka kādam dzīvē ir gadījušies tumšāki brīži, kā arī priecājamies un lepojamies par ikvienu, kuram dzīvē ir izdevies kaut ko sasniegt.
 Dricānu vidusskolai gribas novēlēt, lai skolas telpas nekad neizjūt tukšuma sajūtu, lai tajās vienmēr skan atraktīvu, izdomas pilnu bērnu čalas, lai skolā strādā saprotošs, sirsnīgs, zinošs un draudzīgs skolotāju kolektīvs, lai šajās telpās joprojām skan skolas valsis, lai šīs skolas pagalmu nekad nepārņem nātres, bet lai tajā vienmēr zied un smaržo krāšņas puķes! “

 

 

21. izlaidums

 

22. izlaidums

 

23. izlaidums

 

24. izlaidums

 

25. izlaidums

 

26. izlaidums

 

27. izlaidums

 

28. izlaidums

 

29. izlaidums

 

30. izlaidums

 

Skolotāju kolektīvs